Eiropas gada koks Latvijā
14.12.2021.
Eiropas gada koks Latvijā
Šogad sadarbībā ar pagasta bibliotēku mūsu skolas Senču ozols piedalījās konkursā Eiropas gada koks Latvijā. Iniciatore konkursam bija bibliotekāre Larisa Batkauske. Iepazīstoties ar mūsu skolas vēsturi un Ozola dzīves stāstu, tika pieteikts dižkoks konkursam. Mūsu Senču ozols pirmajā kārtā iekļuva desmitniekā un guva iespēju piedalīties Latvijas sabiedrības balsojumā. Pateicoties mūsu un sabiedrības balsojumam, saņēmām trešo vietu.
Meklējot materiālus un apkopojot nostāstus, ir atrastas vēsturiskas fotogrāfijas par mūsu ozolu.
Sirmā Senču ozola stāsts, kas piedalījās konkursā
Pirms daudziem simtiem gadu reiz Iecavas upītes krastā nokrita maza ozolzīlīte un atrada šeit piemērotu vietu, lai iesakņotos. Bet varbūt kāds ar domu šeit mani iedēstīja. Tā sākās mana dzīve. Lai nu kā arī būtu, bet mans mūžs ilgs un bagāts.
Daudz es savā garajā mūžā esmu pieredzējis. Ļoti laimīgs es biju, kad blakus man pirms 130 gadiem tika uzcelta – gaismas pils – skola. Sāka skanēt jautrās bērnu balsis. Priecājos līdzi viņu priekiem, skumu līdzi viņu neveiksmēm. Taču manu prieku aptumšoja Pirmā Pasaules kara dārdi. Skola tika sagrauta. Karam beidzoties, vietējie ļaudis saprata, ka šī ir pati piemērotākā vieta, lai te atkal skanētu bērnu čalas. Un tā 1926. gadā durvis vēra tagadējā skolas ēka. Es atkal biju laimīgs. Manos zaros tika izveidota platforma muzikantiem. Vasaras svētdienās skanēja pūtēju orķestris, manā pakājē
raitā dejas solī griezās pāri. Skolēni pie manis nāca un nāk vēl šodien fotogrāfēties.
Uz laiku manu prieku aptumšoja Otrais Pasaules karš. Beidzās arī tas, un atkal atsākās man tik ierastā ikdienas skolas dzīve.
Arī lielie vēji un gadu skaits ir mani papurinājis.
Nu jau par tradīciju kļuvis, ka 1. septembrī mazos pirmklasniekus sagaida skolas Mazā raganiņa, kura ar jautrām rotaļām, atrakcijām un spēlēm ievada skolas dzīvē.
Bieži viesi pie manis ir jaunlaulātie, kuri no manis uzņem spēku savai jaunajai dzīvei. Pie manis izsūdzēt savas bēdas, pastāstīt par savām veiksmēm, rast mierinājumu, uzņemt enerģiju ierodas arī bijušie skolas absolventi. Esmu centies nosargāt skolu dažādu pārmaiņu laikos un ceru, ka to spēšu arī turpmāk. Es esmu šīs skolas simbols un esmu lepns par to.
Tiesa, laika gaitā esmu arī daudz cietis. Vētras ir nolauzušas dažu manu varenos zaru, arī manā stumbrā ir dobums, kuru gādīgi cilvēki ir aizmūrējuši. Bet spēki nav zuduši un mīlestība un uzticība pret mani ir saglabājusies. Par to liecina ciemiņi un absolventi, kas atnāk mani aplūkot, pieskaras pie manas raupjās mizas, lai sasveicinātos un liktu saprast – es atkal uz brīdi esmu atgriezusies tur, kur sākas man dzīves zinību ceļš. Kamēr putnu dziesmas skanēs manos zaros un lapu vainagā, kamēr skolēnu čalas un draiskie soļi ap mani skraidīs, kamēr atmiņu ceļš pie manis nāks sasveicināties, tikmēr manī spēks neapsīks, bet pieaugs. To vienā vārdā var saukt par DZĪVI.
Skolas novadpētniecības un
gidu interešu pulciņa vadītāja D.Štelmahere